Valzivis

Vecos laikos viss bija skaidrs, kas un kā šajā pasaulē notiek. Bija bruņurupucis, uz tā trīs valzivis un virsū zeme uz kuras tad arī viss notika.
Bet tad parādījās Arhimeds ar savu sviru un brēcieniem pēc atbalsta punkta, Ņūtons ar ābolu groziņu, Einšteins no patentu biroja un, mūsulaikos, Stīvens Hawkings ar visiem saviem mellajiem caurumiem. Un ļaudis ir pārstājuši saprast kā pasaule ir iekārtota.
Bet nekas jau nav mainījies – trīs valzivis ir spēkā vēl joprojām. Viss, kas pasaulē notiek, balstās nevis uz bankām, naftas ieguves apjomiem vai investīciju fondiem – pasaule balstās uz dullajiem, apsēstajiem un maniakiem. Kāpēc Latvijā, piemēram, ir hokejs, bet Lietuvā un Igaunijā nav? Pateicoties tikai vienam fantastisku ideju apsēstam vīram, kurš bija gatavs ziedot karjeru, naudu un reputāciju, tikai lai pierādītu savu taisnību – Viktoram Tihonovam. Tikai pateicoties dullajiem, Jamaikā un Latvijā ir bobslejs. Un kas būtu leišu fotogrāfijas bez Sutkus? Vai būtu “Viena diena Latvijā”, bez entuziastiem, ideju pārņemtajiem, voluntieriem un altruistiem?
Fotogrāfijā ir tieši tas pats – ļaudis tērē miljonus (miljardus?), lai iepirktu kameras, objektīvus u.c. pribambasus. Ļaudis tērē savu mūžu, nervus, saticibu ģimenē, lai uzņemtu vienu bildi, kuru nebūtu kauns parādīt citiem. Ļaudis strādā nepateicīgu darbu, lai iekrātu drusku naudas šiem nolūkiem.
Kāpēc tas tā notiek? Cilvēkam ir vēlēšanās izpausties. Cilvēkam ir idejas, kuras tas vēlas nodot citiem, cilvēks vēlas sevi parādīt, būt atšķirīgs, labāks un gudrāks.

Tieši šis pats fenomens strādā blogosfērā. Cilvēks vēlas dalīties ar savām idejām ar pārējo pasauli, izteikt savu domu tā, lai arī citi to dzirdētu. Ja paskatāmies uz piemēriem tepat kaimiņvalstī, kur viena blogera idejas top apsūkātas Valsts Domē, kur federāli apmaksātie oficiālie žurnālisti rīko medības, lai sadotu pa kaklu kādam blogerim, kurš viņiem ņem nost dienišķo maizīti, ka viens bloggeris ar pāris teikumiem, ir spējīgs savākt 10 000 lasītāju un komentētāju auditoriju dienā, tad blogs, kā tāds, ir ārkārtīgi spēcīgs instruments sabiedriskās domas virzīšanai un ideju bīdīšanai. Tai pat laika, atrodas blogeri-grafomāni, kas raksta veselus foliantus par neko:

“…nav vērts pat sākt iztirzāt tā iedarbību, kur nu vēl tiesāt skatītāju…Jau Kants brīdināja, ka izzināšanas spēja var izrādīties fragmentāra, nepilnīga. Viņš norādīja, ka jāuzmanās no „parādībām”, kas nelūgtas gribēs rāpties dvēselē un diriģēt. Sevišķi no tā cieš laikmetīgā māksla ar savu it kā leģitīmo lasāmības režīmu, kas bieži vien darbojas neatkarīgi no paša mākslas darba ar kontekstiem un diskursiem, kas ap viņu drūzmējas, ar tā sauktajiem profesionālajiem imperatīviem. Mākslas darbs ir kontekstuāla vērtība, bet konteksts esam mēs paši, mūsu spriestspēja un viedums.Spēlītē, ko sauc par masu kultūru, nedz arī tajā, ko sauc par masu kultūras kritisko diskursu. Viņi nepozicionē sevi kā korporatīvās ķēdītes posmiņus, kur mākslinieka daļa ir vai nu pašdestruktīvs kičs vai arī – distancēšanās līdz pat pieteiktās tēmas atcelšanai un ir nevis postmoderni difūzs, bet koncentrēts, kas balstās līgumsaistību noteikumiem eventuālajā simboliskajā apmaiņā Otrkārt – kultūras kodi.  modernā subjekta darbības loģikā, kas paredz runājošu, skaidrojošu ego kā vienīgo caurlaidi sociumā, tātad arī kultūrā, arī mākslā.”

Ar šādu tekstu vairāk par trīs lasītājiem dienā, diez vai izdosies

Un te nu mēs beidzot nonākam pie pamatdomas, kuras dēļ viss tas bezgalīgi garais ievads tika rakstīts – tas ir jautājums, ko uzdeva Raimo Lielbriedis “Fotokvartāla” sakarā: “Nesen dzirdēju viedokli kādā TV raidījumā, ka interneta emuāri varētu lielā mērā aizstāt presi. Varbūt šis saziņas veids ir pareizais ceļš uz problēmas atrisinājumu?”
Atbilde ir viennozīmīgs “Jā”. Es pats jau vairākus gadus savā prātiņā esmu domājis par šiem jautājumiem, tādēļ ir izkristalizējušās dažas idejas, ar kurām tad arī gribētos padalīties.

1. Fotožurnāls(i) Latvijā ir vajadzīgi – tā ir aksioma.
2. Vienam no žurnāliem ir jābūt pietiekoši universālam, lai to lasīt būtu interesanti gan tiem, kuri vēl nefotogrāfē, gan rūdītiem profesionāļiem, kas savu mūžu ir veltījuši fotogrāfijai.
3. Žurnālam ir jābūt par fotogrāfiju, nevis fototehniku.
4. Autoriem ir jābūt reāli praktizējošiem fotogrāfiem, nevis ļaudīm, kuri domā, ka viņi zin kādai ir jāizskatās pareizai bildei.
5. Žurnālā ir jābūt jābūt dzīvai pieredzei – intervijām, piedzīvojumu stāstiem, reāliem notikumiem, stāstiem par to, kā rodas, dzivo un attīstas fotogrāfijas un tēmas, līdz nonāk līdz izstādei.
6. Pārdomas par to, ko fotogrāfēt, kāpēc vispār fotogrāfēt, ko darīt ar jau gatavu fotogrāfiju.
7. Žurnālam nav jāmāca fotogrāfēt – žurnālam ir jāsniedz informācija par to ko vēl vajadzētu zināt fotogrāfam – sākot ar to kā apģērbties ejot fotogrāfēt pīles un beidzot ar to, kā ierāmēt horizontālu kadru vertikālā rāmi.
8. Žurnālam ir jāpalīdZ norādīt virzieni, par ko jādomā fotogrāfam.
…
10 000. …

Savulaik, kad sāku fotogrāfēt, pagājušā gadsimta 60-tajos gados, informācijas nebija praktiski nekādas – žurnāls “Sovetskojo Foto”, kuru nevarēja nopirkt, bet pasūtīt varēja tikai izredzētie, Buņimoviča grāmata ar padomiem kā no diegu spolītes un kartona aktu vākiem uztaisīt ierīci makrofotogrāfēšanai, Jenes Dulovica “Mana tehnika – mani attēli” un tikai viens, patiešām vērtīgs resurss – čehu fotorevija “Fotografie ‘66″ (67,68…). Tā savulaik bija iespēja paskatīties, kaut arī caur nelielu spraudziņu, uz to, kas ir pasaules fotogrāfija, uz fotogrāfijas dažādību, uz dažādiem stiliem, darba metodēm, portfolio. Zināmu daļu no žurnāla aizņēma tas, kas pašlaik ir atrodams internetā – jaunumi, informācija, produkti etc., bet citādi visi jautājumi ir aktuāli arī šodien.
Pavisam nesen atradu kaudzīti šo žurnālu uz bēniņiem un ar milzīgu interesi izlasīju visu vēlreiz. Un nācu pie secinājuma, ka šāda stila žurnāls ir aktuāls vēl joprojām. Un, domāju, ja ķertos klāt pie jauna žurnāla veidošanas, tad šis varētu būt tieši tas formāts uz kura bāzes veidot jauno.

Par tīri tehniskiem aspektiem – interneta žurnāla izdošanai kapitālieguldījumi nav vajadzīgi nemaz, vai arī tie ir tik niecīgi, kas to var saorganizēt akciju sabiedrības veidā – ieinteresētie katrs samet pa rubļam un pasākums jau rītdien var iet gaisā.
Visus panākumus nosaka tikai viena lieta – domas skaidrība, ideja. Būs ideja, kas aizrauj cilvēkus, būs izdevums, būs autori, būs palīgi, būs arī sponsori.

Zinu, mani tūlīt pārtrauks un stāstīs, ka mums ir bezjēgā visādu interneta portālu un lapeļu, kur viss tas jau ir iekšā un nafig vajag vēl kaut ko. Starpība ir tur, ka šajos portālos cilvēki nenāk pēc informācijas vai materiāla pārdomām – visi šie portāli reducējas uz vienu – jebkurš no fotogrāfētājiem tur mēģina atrast savu vietu rangu tabulā, bet kā veidojas rangu tabulas – to jau mēs labi zinām: ja nevari pacelties uz augšu, tad vajag gremdēt oponentu. Visam pamatā ir pārliecīga demokrātija: ka katram ir tiesības publicēt jebkādu bildi, kaut arī tas ir pēdējais mēsls un katram ir tiesības izteikt savu viedokli, kaut arī tas būtu stulbs.Tas tad arī nosaka gan bilžu kvalitāti, gan diskusiju dziļumu un saturīgumu: “sam durak!”.

Rezumējot: lai pie mums Latvijā parādītos jauns žurnāls, nepieciešams atrast nelielu (3..5..7(max)) cilvēku (ne)lielu domubiedru grupu (bez savstarpējām ambīcijām), kura vienkārši ķertos pie lietas un sāktu domāt un darīt. Ja būs trāpīts vajadzīgajā nišā – lieta aizies. Elektroniskais formāts ļauj šādam izdevumam būt daudz elastīgākam nekā jebkuram drukātam preses izdevumam.

Biznesa semināros un amerikāņu izdevumos par to, kā kļūt par miljonāru, parasti tiek piedāvāta pašsuģestija: “Es to varu! Es to izdarīšu! Es sasniegšu šo mērķi! Es iešu tālāk!”. Kaut gan patiesībā visi diženie projekti vienmēr ir sākušies ar vārdiem: “Nu labi. Pamēģināsim. Varbūt kaut kas sanāk…”

P.S. Kāpēc šī tēma mani tik ļoti aizskar? Tādēļ, ka runa ir par tiem fotogrāfiem, kuri pašlaik tikai nāk iekšā fotogrāfijā, par viņu dvēselēm, par to, ko viņi fotogrāfēs – to, kas ir stilīgi: nobrauktus kaķus, sapuvušus šķūnīšus vai konceptuālus slotaskātus. Vai arī viņi bildēs to, kas ir vajadzīgs un un interesants skatītājam. Galu galā, kādas bildes mēs būsim spiesti skatīties pēc dažiem gadiem. Un vai mēs vispār varēsim paskatīties uz tām bildēm, kuras fotogrāfēs mūsu bērni???

P.P.S. Zinu žurnālu, kurš darbojas vienas, harizmātiskas personas vadībā, izmantojot četrus tehniskus darbiniekus, darbojas jau vairāk nekā desmit gadus un finansiāli iekabina tādiem izdevumiem kā “Fotokvartāls”. Apzinos, ka es neesmu tāds un viens, dabiski, žurnālu nepavilkšu, bet, kā viens no komandas es varu būt. Vai varam atrast vēl kādu?

P.P.P.S. Šajā blogā lasītāji ne pārāk vēlas rakstīt komentārus, kaut gan daudziem ir ko teikt, tādēļ tie, kuri vēlas kaut ko piebilst šīs tēmas sakarā, var rakstīt man tieši uz andris@digitalguru.lv

P.P.P.P.S Ir viens fotogrāfijas žanrs, ar kuru nodarbojas VISI fotogrāfi bez izņēmuma – pamēģiniet uzminēt kas tas ir? Tā tad arī varētu būt tā universālā un integrējošā žurnāla tēma.

Paldies visiem, kuri spēja izlasīt šo rakstu līdz galam!

Andris.