“Amatieru zivju zupa”

Mēģinot mazināt entropiju savā saimniecībā (ieviest kārtību), atradās kāda unikāla manta.

Tiem, kuri nepārvalda krievu valodu, nosaukumam varēetu būt divi tulkojumi:
1. “Amatieru zivju zupa ar grūbu putraimiem” – pats nosaukums jau liecina, ka saturs varētu būt stipri atbaidošs un ēdama tā manta varēja būt tikai bada gados, kad pārtika tapa dalīta uz taloniem.
2.”Iecienītā zivju zupa”, tāpat kā “iecienītā” desa, kuru varēja izmantot kā zakusku tikai pēc tam, kad kuņģis bija izdezinficēts vismaz ar vienu polšu. Tajos laikos bija arī  citas “iecienītās” preces.
Unikāla šī bundziņa ir jau ar to, ka gadu gaitā nebija uzsprāgusi, izsaucot  steidzamus remonta un dezodorācijas pasākumus. Datums, diemžēl nav saskatāms, bet spriežot pēc pārējās atribūtikas, kopš šī produkta izgatavošanas Sevastopoles zivju konservu filiālē, kas piederēja zivsaimniecības ministrijas apvienībai “Atlantika”, ir pagājuši ne mazāk kā divdesmit gadu.

Tomēr, neraugoties uz atbaidošo saturu, bundžiņu rotā Kvalitātes zīme.

Atkal krievu valodas un vēstures nezinātājiem varu paskaidrot, ka boļševiku laikā bija divu veidu preces – brāķi un baismīgi brāķi. Tad pirmie tika apzīmēti ar Kvalitātes zīmi (tautā iesauktu: rokas ir, kājas ir, bet galvas nav:)
Tagad tāds vienkāršs retorisks jautājums – vai, ņemot vērā bundžas neskartumu un kvalitātes zīmi, kāds būtu ar mieru iemaisīt tās saturu 0.75 litros verdoša ūdens ar kartupeļiem, kā arī sāli un zaļumiem pēc garšas?

Kāds visam tam sakars ar fotogrāfiju? Fotoforumos gandrīz nepārtraukti klīst apkārt ideja, ka (foto)mākslinieks var būt tikai tad, ja attiecīgais subjekts ir beidzis kādu mākslai piederošu mācību iestādi. Un visiem pārējiem būs turēt muti ciet un bildes glabāt pagultē un nevienam nerādīt.
Otra, ļoti līdzīga pēc domas dziļuma, ideja ir tāda, ka kaut ko var iemācīties pie meistara vai, ļaunākajā gadījumā, kolektīvā (plenērā, tusiņā & co).
Abas idejas ir vienlīdz nenopietnas (tā ļoti maigi izsakoties).
Sāksim ar otro – kas mācīja meistaru? Cits meistars. Kas mācīja to citu meistaru? Vēl kāds cits meistars? Tā turpinot ķēdīti nonākam pie jautājuma, kurš tad mācīja to pirmo meistaru, Dievs tas Kungs Cēbaots? Ja palasīsim attiecīgo literatūru, tad šim nebija un nav ne laika, ne gribēšanas kādu mācīt. Lai atceramies kā tika būvēts slavenais šķirsts – tika izvēlēts izpildītājs, dota pavēle un noteikts termiņš. Par mācīšanu nekādas runas nebija. Tāpat, palasot fotogrāfu biogrāfijas, nonākam pie secinājuma, ka jāmācās ir pašam, bet mācoties pie meistara, rezultātā parasti iznāk tikai tāds meistara kloniņš. Nu, bet ja kāds ir iemācījies kvalitatīvi fotogrāfēt, apstrādāt un atlasīt savas bildes bez meistara palīdzības (un tādu fotogrāfu uz pasaules pietiek), tad izrādās, ka mentors nemaz nav conditio sine qua non (obligāts priekšnosacījums).
Par tusiņiem vispār nav vērts runāt, ja viens iesācējs knipsētājs, kuram ir skaļāka rīkle, sāk mācīt citus, tādus pašus, tad, visticamāk, ne par kādu izaugsmi runāt laikam nevajadzētu.
Bet mākslas iestādes absolventa diploms ir tieši tas pats, kas kvalitātes zīme uz bundžiņas: varbūt tamā absolventā iekšā ir kaut kas derīgs, bet, visticamāk jau ka nav. Kā pierādījums tam ir fakts, ka, diemžēl, mūsdienu Latvijas makslinieku ražojumi diez ko nekotējas pasaules apritē – tāda “Amatieru zivju zupa ar grūbu putraimiem” vien sanāk. Un tad atliek tikai kašķēties par stipendiju sadalījumu, strādāt par mākslinieku-noformētāju kādā fabrīķī vai vai savstarpēji sist pa plecu viens otram un forumos klaigāt: Mēs, Mākslinieki!
Bet fotogrāfi, tie, kuri māk un kuriem izdodas, kuri ar savu fotogrāfiju spēj uzrunāt skatītāju, tie strādā, izstādās, publicējas un neauro pa forumiem.