“Ja nemāki nofotogrāfēt tā, lai nav jāpārveido ar dažādām foto programmām, tad ko gan tu vari vispār?”

Tā sagadījās, ka vienas dienas laikā no diviem, pilnīgi neatkarīgiem, avotiem dzirdēju (lasīju) vienu domu: apstrādāt fotogrāfiju – tas esot slikti. Ar skaļi neizteiktu domu, ka fotogrāfēt vajag uzreiz gatavu bildi.

Zinu pat cilvēku, kurš nomainīja četras (!!!) sistēmas, jo no kamerām nenāaca laukā bildes pareizās krāsās. 🙂

Vispār jau grūti iedomāties vēl absurdāku apgalvojumu, jo tāda lietas kā “gatava bilde” dabā nepastāv. “Gatavās bildes” apoloģētiem varētu palūgt nodefinēt kas tad  īsti tā tāda ir un viņi nonāktu ļoti neveiklā situācijā.

Nerunāsim par fotogrāfēšanu JPEG, par kameras autofokusu, automātisko ekspozīciju, automātisko baltā balansu un t.s. radošajiem režīmiem – tie visi ir japāņu inženieru izgudroti algoritmi un fotogrāfs tos vienkārši izmanto. Tie, kuriem ir priekšstats par minētajām funkcijām, to labi apzinās, tie, kuriem nav – tie ir pārliecināti, ka viņi paši kaut ko nosaka un ka bildes iegūšanas procesā ir kaut kāds viņu nopelns.

Sāksim ar tādu viegli saprotamu piemēru- ar 12 megapikseļu (3000 x 4000 pix) uzņemtu kadru. Lai noskaidrotu vai tad nu ir iznākusi tā “gatavā bilde”, to vajag, kā minimums, apskatīties uz monitora ekrāna. Bet lai apskatītos, bilde ir iepriekš jāapstrādā – jāmaina bildes izmēri, jo vēl nav izgudrots tāds monitors uz kura šo bildi (aptuvenais izmērs 1 x 1.5 m) varētu pilnībā apskatīt. Te rodas jautājums: kam uzdot bildes samazināšanu, lai tā ietilptu uz ekrāna? Varianti ir divi – pašam kontrolēt situāciju vai uzticēt kādam japāņu algoritmam. Neapstrādātāji, protams, teiks, ka priekšroka dodama algoritmam, jo samazināt pašam pēc viņu teorijas skaitās nāves grēks. 🙂

Tas bija pats vienkāršākais no visiem apstrādes veidiem. Savukāart, ja fotogrāfētājs nes bildes drukāt uz laboratoriju, tad viņš, protams,savas bildes neapstrādā, bet gan uztic to zemas kvalifikācijas operatoram, kas krāsu korekciju u.c  izdarīs viņa vietā. Turklāt operaators arī nokadrēs 3:4 malu attiecību atbilstoši fotopapīra standartam 2:3. Toties fotogrāfs varēs sist sev pie krūts un apgalvot, ka viņš bildes neapstrādā. Un taisnība jau vien viņam būs, jo to paša fotogrāfa vietā izdara citi cilvēki. Un ja, gadījumā, bilde būs nepieciešama izstādīšanai internetā, publicēšanai avīzē, elektroniskai prezentācijai, izdrukai uz tintes printera noteiktā izmērā, demonstrēšanai TV utt. fotogrāfiju apstrādās šā vai tā. Cilvēki, kuri prot to darīt.

Bet tas fotogrāfs, kuram par apstrādi ir visai miglains priekšstats, vai nav tāda vispār, varēs izvirzīt savu teoriju par apstrādes kaitīgumu.

Advertisements

10 responses to ““Ja nemāki nofotogrāfēt tā, lai nav jāpārveido ar dažādām foto programmām, tad ko gan tu vari vispār?”

  1. atzīšos godīgi – man parasti ir slinkums apstrādāt. tad jau vieglāk uzreiz sagrozīt tā, ka sanāk apmēram kaut kas redzams, bet ar niansēm īpaši arī neiespringstu. slaists ir slaists.

  2. Gatavs attēls ir tas, ko autors ir nolēmis izlikt apskatei izstādē. Gatavs ir arī tāds, kas nodrukāts presē. Ar šo es domāju, ka gatavais ir tieši tas, kas atrodas žurnāla lapā, nevis tā fails datora diskā.
    Nav nekādu problēmu definēt gatavu fotogrāfiju!
    Kas attiecas uz apstrādi (rediģēšanu, kvalitātes kontroli) tad teikt, ka to darīt nav labi, var vienīgi diletants, kuram nav nekādas sajēgas par attēlu tapšanas secību vispār. Jā, jā, nekādas, ne mazākās jēgas !!!!
    Tad jau filmu uzplaukuma laikos visam bija jābūt negatīvā. Tas ir oriģināls attēla pirmavots, bet pozitīvs – tikai kopija.

    • Vispār jau jautājums bija par to “gatavo bildi” kas nāk ārā no digitālās kameras. Kāda tā ir gatava? Skatāma uz ekrāna? Drukājama laboratorijā sRGB krāsu telpā? Drukājama uz tintes printera vai pa tiešo nesama uz tipogrāfiju un liekama fotoalbumā? Vai kā?

  3. Ar “gatavo bildi” domāts tas fotogrāfiskais attēls kas tiek ierakstīts atmiņas kartē nospiežot to lielo, apaļo pogu uz aparāta, kuru tad var aplūkot monitorā, televizorā vai izdrukāt ielikšanai albūmā, nekompostrējot sev smadzenes ar tādiem svešvārdiem kā: “negatīvs, pozitīvs, krāsu telpa, rediģēšana, izšķirtspēja, JPEG, RAW, ……”. Pēc principa: nopirku mašīnu, iekāpu, nospiedu gāzes pedāli un braucu no punkta A uz punktu B, un man nav jālauza galva kas tur notiek zem motora pārsega.

    • Zini, tas nebūs tik vienkārši. Tas nav viens un tas pats, vai tev pa fikso vajag aizšaut līdz Lisabonai un atpakaļ, vai pārvadāt, piemēram, pārīti smagi lādētu 40″ konteineru. Vienā gadījumā tu izvēlēsies braukšanas metodi (ceļojuma apstrādi) ar nosaukumu “Lamborghini”, bet otrā – “Scania”. Smadzenes, kaut nedaudz, tomēr nāksies kompostrēt, lai izvēlētos kādu tad rezultātu gribi. Jo universālas, “gatavas” mašīnas, tādiem uzdevumiem, dabā neeksistē.
      Tu vari nezināt kas notiek zem motora pārsega, bet tev ir jāzin, kur gribi nokļūt. Tu vari nezināt neko par krāsu telpu, bet vismaz nojausmai kur tu to bildi grūdīsi taču ir jābūt?

      • Zinu cilvēku, kurš nopirka Canonu G11 jo “tas ir labs aparāts, kuram visu var regulēt”, bet fotografē JPEGā un pilnīgi automātiskajā režīmā. Uz jautājumu kā tad ar to regulēšanu, cilvēks ar neviltotu izbrīnu sejā atbildeja: “priekš kam man kaut ko jāregulē, tāpat tak labi fotografē… Mans Ca…/ Ni…/ So… tāpat labi bildē, tur neko nav jāgroza… ”
        ” bet vismaz nojausmai kur tu to bildi grūdīsi taču ir jābūt?” – ir jau arī – biju Lisabonā, izskrēju cauri pilsētai un drusku pafočēju, atbraucu mājās un malkojot atvesto vīnu, uz kompja (uz jaunā plazmas televizora) draugiem parādīju bildes, daļu ieliku draugos, dažas (es uz akmens, es pie koka) izdrukāju (laboratorijā jautājums “matētas vai glancētas” iedzina izmisumā…) un ieliku sekcijā…. tā fotoattēlu uzņemšanu saprot nospiedošais fotoaparātu lietotāju daudzums, tie, kas runā par rawiem un krāstelpām un citiem nesaprotamiem vārdiem ir ieskaitīti frīku kārtā…
        ps
        lielākā sabiedrības daļa ar fotografiju apstrādi saprot fotošopisko retušēšanu ko veic modelēm modes žurnālos. Pastāv mīts, ka filmiņu laikā nekāda apstrade nepastāvēja…

  4. Atpakaļ ziņojums: Rokdarbi. Par fotogrāfiju pēcapstrādi — Mr. Serge

  5. No fotoapstrādes sajēdzu maz un fotografēju uz čuju. Neesmu gājusi nekur neko mācīties, taču man interesē, kā panākt “īsto” krāsu attēlojumu. Kā nu protu, regulēju baltā līmeni un visādus citādus līmeņus, taču pēc tam tik un tā ar PS pielaboju un nesaskatu tajā neko ārprātīgu, ja to dara profesionālis un ja to dara labi. Manuprāt, svarīga ir bāze, no kuras sāk kaut ko veidot un es pieņemšu, ka fotogrāfs fotografēšanas brīdī rada bāzi, kuru vēlāk apstrādājot padara par galaproduktu.

    Līdzīgi man ir ar plastikošanu. Kas tad es tāpēc esmu sliktāka nekā tie, kas savus polimērkeramikas darbus pēc cepšanas nekā neapstrādā? Neslīpē, nelako.. tā jau tāda pati uzlabošana vien ir un kāpēc gan man neiet līdz teicamam rezultātam, ja es to varu panākt slīpējot un lakojot? Kāpēc man samierināties ar to, kas man ir sanācis, tikko izņemot no krāsns, ja mazlietiņ pielabojot varu panākt daudz labāku un pabeigtāku darbu?

  6. Visu apstrādes mītu un nesaprašanās pamatā ir vārdiņa “apstrāde” dažāda interpretācija. Mēģināšu ar vēl vienu metaforu:
    Dots: dzelzs gabals. Rezultāts: statīva skrūve (objektīva pāreja, kronšteins etc.)
    Virpotājs ņem dzelzs gabalu, apfrēzē, ieliek virpā, novirpo līdz vajadzīgajam diametram, noņem falci, uzgriež vītni, veic kaudzi citu operāciju. Viņš apstrādā to dzelzi, lai iznāktu skrūve. Ja vajag objektīva pāreju, tad viņš apstrādās to dzelzs gabalu, tikai citādi, jo vajadzības tak ir citas.
    Savukārt, ja pēc skrūves izgatavošanas, šis pats cilvēks ņems to un smalki noslīpēs, nopulēs ar zaļo pastu, attaukos, kodinās un hromēs, lai tā skrūve spīdētu pēc vella, tad tā jau ir pēcapstrāde fotogrāfijas terminoloģijā.
    Un tad raksta nosaukums (ideoloģija) varētu skanēt apmēram tā: “Ja tev vajag virpu, frēzi un vīli, lai iztaisītu skrūvi, tad ko gan tu vari vispār?”

  7. brīdī, kad Tu rediģē fotoattēlu dažādās programmās, tā vairs nav fotogrāfija, jo fotoaparāts ir ierīce, ar kuru UZŅEM fotogrāfiju. Vai nu proti darīt tā, kā tas ir īstenībā jādara, vai arī nesauc sevi par fotogrāfu, jo cilvēks, kurš savu bildi “uztaisa” caur datora ekrānu, nevis aparātu, nevar būt fotogrāfs. Pavisam vienkārši un lōģiski.
    [rakstīšana 2.persōnā nav domāta kā konkrēta uzruna, starp citu.]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s