Pilsētas fotogrāfa mūžu saīsina trīs lietas – tūristi, stabi un vadi. Lai kurā vietā fotogrāfs arī nemēģinātu bildēt, visticamāk, ka tur priekšā būs kāds japāņu tūrists ar ziepjutrauku. Bet ja gadās trāpīties vietā, kur tūristu vai vienkārši garāmgājēju nav, tad tur arī nav ko fotogrāfēt. Pārapdzīvotība, globalizācija un lētās aviokompānijas. 🙂
Izņēmums varētu būt tie bildētāji, kas iecienījuši “mello” fotogrāfiju (krieviski – “černuha”) – tie, kas bildē pažobeles, miskastes, bomžus, spļaujamtraukus, nobrauktus kaķus u.c. Vispār jau mellā fotogrāfija radās kā protests pret boļševiku (vai buržuju) uztiepto parādes fotogrāfiju, kur viss bija skaists, spožs un pareizs. Un tagad, lai “palielinātu dramatismu”, radītu “patiesu sociālo atmosfēru”, fotogrāfi masveidā producē vecus šķūnīšus, nenojauktas fabrikas un atkritumu izgāztuves. No turienes arī lielā interese par lomogrāfiju, HDR un citām fotogrāfijas izkropļošanas metodēm. Ja ieejam mūsu fotosaitos, tad redzam, ka šis stils ir tīri dzīvs.Vienīgi tie, kuri vēl joprojām strādā šajā žanrā, nav pamanījuši, ka mellā fotogrāfija vairs nav modē. Gadus divdesmit, vismaz. Bet tas tā. Pārejam pie lietas.
Fotogrāfija un apstrāde 